Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1. panta ceturtajā daļā dota uzturlīdzekļu definīcija, kas nosaka, ka uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un kuru minimālo apmēru atbilstoši Civillikuma 179. panta piektajai daļai noteicis Ministru kabinets (MK) noteikumos Nr. 348 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam".
Šie noteikumi konkretizē ikmēneša uzturlīdzekļu apjomu: bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai - 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai - 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tādējādi tiesas vairs nevar noraidīt pret kādu no vecākiem celto prasību par uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgu bērnu uzturēšanai vai piedzīt tos mazākā apmērā, nekā nosaka attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Tomēr valstī noteiktais uzturlīdzekļu minimums no vecāka būtu piedzenams tikai tad, ja tiesa konstatē, ka lietā pastāv objektīvi apstākļi tam, ka atbildētājs nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekamā apmērā.
Civilprocesa likuma 128. pants nosaka, ka prasības pieteikumā norādāma prasības summa, ja prasība ir novērtējama naudas izteiksmē; kā arī piedzenamās vai apstrīdamās summas aprēķins; apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu; pierādījumi, kas tos apstiprina. Tiesa var izšķirt bērna vecāku strīdu par uzturlīdzekļiem, balstoties tikai uz konkrētiem faktiem - pierādījumiem. Teorētiski bērna uzturam var prasīt jebkuru summu, taču jāņem vērā, ka tiesa to liks pamatot ar bērna vajadzībām, kā arī vērtēs atbildētāja iespējas prasīto summu samaksāt. Tādēļ prasības summai jābūt samērīgai ar bērna vajadzībām un vecāku finansiālajām iespējām, kā arī pamatotai ar attiecīgiem pierādījumiem. Savukārt atbildētājam, ja tas iebildīs pret pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru, tiesā būs jāpierāda pieprasītās summas nesamērīgums ar tā mantisko stāvokli vai nesamērīgums ar bērna reālām vajadzībām.
Atbilstoši Civillikuma 177. panta ceturtās daļas noteikumiem, bērna uzturēšana nozīmē ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un bērna sagatavošana sabiedriski derīgam darbam). Savukārt Civillikuma 179. pants noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Sagatavojot prasības pieteikumu, prasībai noteikti pievienojami arī pierādījumi par abu vecāku mantisko stāvokli.
Uzturlīdzekļu noteikšanā nozīme ir gan kritērijiem, kas saistīti ar bērna tiesībām uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem, gan arī abu vecāku mantiskajam stāvoklim. Uzturlīdzekļi samērojami ar vecāka ienākumiem, nevis ar vēlamajām bērna vajadzībām. Nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, tiesa izvērtē prasītāja norādīto bērnam nepieciešamo izdevumu aprēķinu un vadās no bērna vajadzībām un vecāku reālajām materiālajām iespējām, kā arī ņem vērā bērna vecumu.
Uzturēšanas izdevumi sastāv no regulāriem izdevumiem par bērna pārtiku, apģērbu, veselības aprūpi un izglītošanu. Vecāku pienākums ir nodrošināt ne tikai bērna pamatvajadzības - pārtiku un apģērbu, bet tiem jārūpējas arī par bērna audzināšanu, interešu attīstību un spēju izkopšanu, sagatavojot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Ņemot vērā, ka šobrīd daudzas lietas, it īpaši dažādi interešu un valodas pulciņi, ārpusskolas izglītība utt., nav bezmaksas, vecākiem arī šiem pasākumiem tomēr būtu jāatvēl līdzekļi, ja bērns izrāda interesi un spējas attiecīgajā jomā.
https://www.lvportals.lv
